Dimants ir cietākais zināmais dabiskas izcelsmes minerāls, kas to padara par lielisku abrazīvu. Lai iegūtu apslīpētus dimantus, tos vienīgi ir iespējams apstrādāt zem augsta spiediena un augstas temperatūras ar citiem dimantiem, kuri ir cietāki. Tas nozīmē arī to, ka dimants lieliski saglabā virsmas pulējumu – savu izcilo spīdumu. Dimanta kušanas temperatūra ir 3547 °C – visaugstākā no visiem minerāliem. Dimants tradicionāli tiek uzskatīts par visvērtīgāko dārgakmeni.

Ik gadus pasaulē iegūst ap 130 miljonus karātu (26 tonnas) dimantus ar kopējo vērtību ap 9 miljardi ASV dolāru. Katru gadu arī mākslīgie dimanti tiek ražoti ap 100 tonnām.

Dimants kā dārgakmens ir lietots reliģiska rakstura rituāliem Indijā jau vismaz pirms 2 500 gadiem. Vismaz tikpat sen dimants tiek lietots kā urbšanas un gravēšanas instruments. 19. gadsimtā dimantu popularitāte sāka pieaugt pateicoties lielākai tā ieguvei, uzlabotai apstrādes metodikai un tehnoloģijai, pasaules ekonomikas attīstībai un reklāmas kampaņām.

Kaut arī mākslīgo dimantu ražošanas apjoms aptuveni četras reizes pārsniedz dabisko dimantu ieguves apjomus, absolūtais vairums mākslīgo dimantu ir ļoti nelieli un ar nepietiekamu juvelierkvalitāti - tie izmantojami tikai tehniskām vajadzībām.

Aptuveni 49% dimantu iegūst Āfrikas centrālajā un dienvidu daļā, kaut gan nozīmīgas atradnes ir arī Kanādā, Indijā, Krievijā, Brazīlijā un Austrālijā.

Dimanti veidojas oglekli saturošam materiālam ilgstoši atrodoties ļoti augsta spiediena un temperatūras apstākļos. Uz Zemes dimantu veidošanās ir iespējama tikai pateicoties tam, ka Zemes dzīlēs ir šādi reģioni ar pietiekami augstu temperatūru un spiedienu, kuros ir dimanta ģenēzei piemēroti termodinamiskie apstākļi.

Zemes virspusē nokļuvušie dimanti ir ļoti veci - to vecums svārstās no 1 līdz 3,3 miljardiem gadu.

Dimantus saturoši ieži Zemes virsmai tuvāk nokļūst vulkānu izvirdumos, kuri ceļas no liela dziļuma. Šāda vulkāna magmai jānāk no tāda dziļuma, kādā var veidoties dimanti - 150 kilometru dziļuma - tas ir aptuveni trīs reizes dziļāk, kā vairumam vulkānu. Šādi vulkāni parasti ir ar maziem krāteriem, kas dziļumā sašaurinās (vulkāniskās piltuves). Šādas piltuves arī pēc vulkānu atdzišanas satur materiālu, kas nācis no liela dziļuma.
Pēc tam, kad dimanti nonākuši uz Zemes virsmas, tos lielākā platībā var izkliedēt erozijas procesi. Ja vulkāniskās piltuves ir dimantu primārās atradnes, tad sekundārās atradnes ir visas pārējās vietas, kur erozijas dēļ pārvietotie dimanti atkal akumulējušies ūdens vai vēja iedarbībā. Sekundāras atradnes biežāk ir aluviālajos nogulumos, nogulumos gar mūsdienu un senajām krastu līnijām. Paretam dimantus atrod arī ledāja nogulumos (Viskonsina un Indiāna) - taču šādas dimantu atradnes nav piemērotas rūpnieciskai dimantu ieguvei.